Silikāta krāsa

Attiecībā uz klasiskajām silikāta jeb minerālajām krāsām pastāv mīts par to kvalitatīvajām vizuālajām īpašībām un lielo izturību. Iemesls tam ir minerālā saistviela – šķidrais stikls, kā arī daudzie piemēri, kas atspoguļo silikāta krāsu izmantošanu izcilos arhitektūras pieminekļos, īpaši agrīnajā modernismā.

19. gadsimta beigās glezniecībā un celtniecībā izmantojamās krāsas ar saistvielu uz šķidrā stikla bāzes aizsāka jaunu nodaļu krāsu ražošanas ķīmijā un tehnoloģijās, lai kvalitatīvi un kvantitatīvi radītu piemērotus līdzekļus ilgstošai un pret atmosfēras iedarbību izturīgai fasāžu mākslinieciskajai apdarei.

Savā būtībā šķidrais stikls ir ūdenī izšķīdināts stikls. Tiek izšķirts kālija un nātrija šķidrais stikls. Krāsu ražošanai ir piemērots tikai kālija šķidrais stikls (krāsu šķidrais stikls). Silikāta krāsas žūšana notiek, iztvaikojot ūdenim un uzsūcot gaisā esošo oglekļa dioksīdu. Šī procesa laikā šķidrais stikls „pārkramojas” un piesaista pigmentus ar virsmu.

Lai šādā veidā neveidotos „pārāk sacietējušas virsmas”, silikāta krāsas būtu jālieto tikai uz izturīgām apmetuma virsmām. Silikāta krāsas ir vienas no difūzijai atvērtākajām krāsām. Lietošanai uz fasādēm tās parasti tiek veidotas ar hidrofobizējošām īpašībām. Principiāls izņēmums ir to izmantošana karkasa pildījuma pārklāšanai būvēs ar pildrežģa konstrukciju. Kā pārklājums modernajām iekšējās siltumizolācijas sistēmām, t.i., sistēmām, kurām jābūt veidotām, viscaur saglabājot kapilāro aktivitāti, silikāta krāsas ir labākā izvēle līdztekus kaļķa krāsām.